Gundars Mauševics/Renārs Kaupers
Vectēvs miljonārs,
tēvs akcionārs, dēls huligāns.
Kas tālāk?
Vectēvs hermofrodīts,
tēvs erudīts, dēlam celulīts.
Vectēvs svētais gars,
tēvs venēra un marss, dēli - muļķu bars.
Kāpnes stiepjas debesīs
Neviens tevi augstāk nenesīs.
Pie vārtiem Pēteris sagāidīs
un zīlēs Vai laidīs vai nelaidīs.
Tu esi vienīgā, kas manu interesi neslāpē
un karstās vasarās kā auksta kokakola veldzē.
Jā, tu veldzē.
Var izklausīties mazliet jocīgi vai nepatiesi,
bet skrienot, skrienot un skrienot
tu visu tāpat nesasniegsi.
Uz pasaules ir pieci miljardi tādu kā es,
bet es esmu viens.
Jā, jā, atzīstu, egoists, mīļā,
bet vai tad, vai tad tāds nav ikviens?
Vai tad tāds nav ikviens?
Kas bijis, tas bijis,
es esmu atvērts, kad gribi, tad nāc,
kad gribi, ej prom.
Nav ne vārtu, ne vārdu,
jo viss ir tieši tā, kā Tu vēlies.
Viss ir tieši tā, kā Tu vēlies.
Saule iespīd saulesbrillēs, es miedzu asis,novēršos.
Veikalu skatlogos lūkojos, par maz man naudas, nopūšos.
Jā, es gribētu, kā es vēlētos gūt, kā man vēl nav.
Jā, es gribētu, kā es vēlētos būt Velsas princis jau.
Parādies, parādies, saule, kur tu noslēpies,
laime, kur tu maldījies, nu, rādies, parādies!
Apstājies, apstājies, kas zin, kā vēl mainīsies,
kas zin, kas vēl notiksies, nu, stājies, apstājies!
Man patīk, kā ģērbjas NIKS KEIVS, ar kādu auto brauc Jamiraque,
es priecājos, kā izģērbjas meitenes, un es neesmu vienīgais.
Jā, es gribētu, kā es vēlētos būt Pirmās formulas pilots jau.
Visa kā ir par daudz, par daudz, par daudz,
un es maldos, es maldos.
Visa kā jau sen ir par daudz, un es maldos.
Jā, es gribētu, kā es vēlētos būt desmit gadus jaunāks jau.
Tu esi perfekta, izskatīgs, kaislīga, brīnišķīga,
liekas, ka man tevis žēl.
Tavi pieskārieni man vairs nav viendabīgi, divdomīgi gan.
Jā, jā, bez liekiem komentāriem atzīšos tav mīlā,
bet līdz ar to vēl nekas nav teikts,
jo lielās sabiedrības vairākuma ķīlā
es esmu neievainojami beigts.
Tu esi mana, ejam roku rokā, kur vien paradīze piedāvā,
Man vēl nav gana kā roku rokā, tā kā bērni spēlē kazdārzā.
Kā katru darbadienu atgriežos es mājās,
bet maniem aizspriedumiem vēl nav gals.
Jo vairāk slīcina, jo vairāk tie prot peldēt,
turēties virs ūdens cik tik var.
Jā, jā, vai tagad, visu zinot, iešu taisni kārties
pie sēru vītola, kas pretī stāv?
Kādas muļķības, es labāk iešu mīlēties,
mīlēties nekad nav par vēlu.
Tavi pieskārieni man vairs nav viendabīgi,
divdomīgi gan.
Tu esi mana, ejam roku rokā, kur vien paradīze piedāvā, Man vēl nav gana kā roku rokā, tā kā bērni spēlē kazdārzā
Ja tu esi mans prezidents, stāsti kā iet,
Vai šis ūdens ir dzerams vai nē?
Kā pa svaigi pļautu zāli var iet, nesadurot kājās uz naglām?
Kā tu izvairies no AIDS un vai esi kādreiz bijis ASV?
Ja tu esi mans prezidents, ķer mani ciet, tu esi tāds pats ka es.
Ja tu esi mans prezidents, māci man zagt,
zagt domas un būvēt pilis, kur nebūs ne cigāru, ne auto, nekā,
tur dzīvos sirdis, kurām nav ko mīlēt.
Es nezinu kāds ir tavs totēms,
vai tev garšo piens vai zemeņu krēms,
bet ja tu esi mans prezidents, ķer mani ciet,
tu esi tāds pats ka es.
Ja tu esi mans prezidents, nedod man daudz.
Liec saviem ministriem pievaldīt zobus.
Dod prātu policistu nūjām kad sist, raketēm šaut
un rozēm kad ziedēt.
Tu neesi ne dievs ne velns, tavas asinis nav sarkanā krasā,
tu esi tāds pats kā es, tieši tāds pats kā es.
Garākā nakts, tumšākā diena
Un vēl rīts – tik pelēks un garlaicīgs,
Augstākais kalns, galotne mākoņos,
Kur Tu dzīvo un pārnakšņo
Tagad mums jādala smiekli un asaras,
Saule, mēness ziemas un vasaras,
Septiņas dienas, rīti un vakari,
Vai tas nav par daudz?
Tagad mums jādala jumti un guļvietas
Laimes, lietas un nelietas,
Jādala viss, ko var dalīt un dot,
Jo mēs neatgriezīsimies!
Man laiks celties, kāds var mani modināt
Prieku modinot smelties.
Man laiks doties Vai kāds vēl man grib pievienoties, piebiedroties.
Mums laiks šķirties, no mājām atvadīties
Solīt atgriezties.
Lūk ir tas kalns, lūk stāvi Tu,
Kaut es tā stāvēt varētu!
Es skaitu līdz trīs: “Viens, divi trīs”
Tu esi brīva un es esmu brīvs!
Mums laiks doties, vai kāds vēl grib pievienoties?
VECTĒVS MILJONĀRS, TĒVS AKCIONĀRS, DĒLS HULIGĀNS. KAS TĀLĀK?
VECTĒVS HERMOFRODĪTS, TĒVS ERUDĪTS, DĒLAM CELULĪTS. KAS TĀLĀK?
KĀPNES STIEPJAS DEBESĪS NEVIENS TEVI AUGSTĀK NENESĪS.
VECTĒVS SVĒTAIS GARS, TĒVS VENĒRA UN MARSS, DĒLI- MUĻĶU BARS. KAS TĀLĀK?
KĀPNES STIEPJAS DEBESĪS NEVIENS TEVI AUGSTĀK NENESĪS. PIE VĀRTIEM PĒTERIS SAGĀIDĪS UN ZĪLĒS VAI LAIDĪS VAI NELAIDĪS.
KAS TĀLĀK? KAS TĀLĀK? KAS TĀLĀK? KAS TĀLĀK? KAS TĀLĀK? KAS TĀLĀK? KAS TĀLĀK? KAS TĀLĀK?
Kaut uz vienu dienu, kaut vai tikai uz vienu
Met mūs uz zemes tālu vai vistālāko galu,
Kur var klāties plāni, ja nepieklājīgs,
Bet citādi dzīve kā kamīns mājīgs.
Uz manas ielas
Nav ne mājas, ne sienas,
Nav pat vietas vārtrūmē, bet zini,
Mīļā, tavas mājas manā azotē.
Dod savas drēbes man, lūk, tev manas
un metam tās prom.
Divi kaili, bez pasēm un tituLiem - vīrs un sieva
Viss kā pirms Kristus, es - Ādams un tu - mana Ieva.
Vēl viens mirklis un tu aizlido, es tevi redzu,
bet nezinu, kurp tu klejo
"Zāle" vai aeroplāns,
stikla acīm tu lūdz mani dejot.
Lai tā būtu - šī deja ir pēdējā,
es aizveru acis, mēs krītam lejā,
Debesjums, debesjums,
šo dienu zeme iztiks bez mums.
Mans draugs.
Mans zemūdens lauks.
Mans rododendra augs,
un viszinošs padomnieks,
kas sauks, kad jāiet vai nē.
Uz turieni vai te.
Vai, kad un kā griezties piruetē.
Nekad neapturēs, nekad nepārspīlēs,
nekad nepiedraudēs vai vēl ļaunāk.
Nekad neaprunās, nekad nepārdomās,
nekad nebeigs teikt:
"Dzīve ir skaista dažreiz..."
Mans draugs,
mans prieks un acuraugs,
manas nedienas un raizes,
garozas no rudzu maizes.
Mans izvēlētais ceļš,
mana nodziedātā dziesma,
un ugunskurs tāls un liesma,
kas nekad neapdzisīs, nekad nepiekusīs,
nekad nepiemānīs, kad būs auksti.
Nekad neatgrūdīs, vienmēr atbalstīs,
lūk tāds, vēl sirsnīgāks, ir mans draugs.
Mans draugs, mans draugs. Mans draugs,
mans draugs.
Soli pa solim, metru pa milimetram,
jā, mēs ejam, jā, mēs dodamies, tuvojamies kalna galam.
Saule ir tāla, vējš mums nav sabiedrotais,
bet virziens un mērķis mums viens - tas galvenais.
Bailes palikt nesaprastiem sen aiz kalniem
melni baltiem, balti melniem, aprunātiem.
Karaliskas pusdienas nav mūsu gaumē,
straumē, tieši straumē atrasties ir laime.
Rokas tver sauli, mirklis un apdedzinās.
Ja lec augstāk par pēcpusi, tad ar to jārēķinās.
Jo viss nāk ar laiku, viss nāk ar zaudējumiem,
caur miglu un mīlestības pienākumiem.
tā mēs ejam, tā mēs dodamies, tuvojamies kalna galam.
Lielais, naivais Mēness, ko tu raugies tā?
Esmu tikai cilvēks un šī ir mana planēta, mana planēta.
Un viss uz tās, kas notiek, nav man vienaldzīgs.
Laime, esam dzīvi, par to esmu pateicīgs.
Es esmu iemīlējies.
Sēdies manā laivā, piesprādzējies!
Neesi tik naiva, atbrīvojies!
Pērles rotās pirkstus, zvaigznes zeltu jauks,
skatīšos uz tevi un viss skaistais manī plauks.
Un, ja uz karstām pēdām tu teiktu - padodies,
atdotos bez bēdām. Esmu tevī iemīlējies.
Labrīt! Tev ziņojums no Marsa:
Kā tev klājas, kā tev iet?
Vai uz Zemes vēl ir mīlestības garša?
Kur to meklēt, kā to siet?
Vai var pieskArties? - pludmalē monte video.
Vai var iepazīties? - Šekspīra "Džuljetā un Romeo",
Kas vienmēr kopā roku rokā mīlas lokā,
vienmēr kopā roku rokā nāves mokās,
vienmēr kopā roku rokā dzīves jokā.
Un tas nav teātris vai kas,
nē, nekas, nekas, nekas, nekas, nekas.
Labrīt! Vai bez mīlas saldās garšas
to var sajust, aptaustīt?
Vienalga, vai uz Zemes, vai uz Marsa
vieglāk pievilkt nekā sagaidīt.
Tai var pieskArties - pludmalē monte video.
Ar to var iepazīties - Šekspīra "Džuljetā un Romeo",
kas vienmēr kopā roku rokā mīlas lokā,
Kas vienmēr kopā roku rokā monte video,
vienmēr kopā roku rokā "Džuljetā un Romeo".
Uz Zemes, vai uz Marsa vēl ir mīlestības garša,
kad ir vienmēr kopā roku rokā mīlas lokā,
nē, nekas, nekas, nekas, pasakas.
Skaistie mirkļi neapstājas, bet to nevar teikt par tiem
mirkļiem kaitinošākajiem, mirkļiem nepatīkamajiem.
Bet, man liekas, Saule spīd un lietus maigs, ūdens zaigo, svaigs ir gaiss,
varavīksnes mierīgais sāns man māca savaldīties.
Krūtīs griežas pavasars, virmo, virmo mīlas gars.
Brīnumskaistais jasmīnzars, krūtīs griežas, krūtīs pavasars.
Piekāpties ir jāmāk pat, ja bieži jūties zaudētājs,
nevar būt tik tiepīgs āzis, plānā galda urbinātājs.
Bet, man liekas,
Saule spīd un lietus maigs, ūdens zaigo, svaigs ir gaiss,
Un tā es mācos skaitīt skaistos brīžus, mācos piekāpties,
mācīties no savām kļūdām, pavasaros mīlēties.
Un, man liekas,
Brīnumskaistais jasmīnzars, krūtīs griežas pavasars.