Pret apvārsni, kur saplūst visas krāsas,
Brien daži bēdu brāļi. Dažas prieka māsas.
To maigās kājas atstāj ledū švīkas.
Nu, tādas mirdzošas! Un viegli līkas.
Bet tur, kur beidzas siltu sapņu klāni,
Snauž miegā daži – klusāki vēl – okēani.
Tie, kuri viņos visu spēku smelsies,
Pret dienu austošo visdrīzāk nepiecelsies.
Te saule aust. Te viņa riet. Uz kuru pusi doties?
Mums vēl ir dziesma jānodzied. Mums labāk netaisnoties.