Es mostos kā no filmas baisas
Laiks septiņiem soļiem svaiga gaisa
Gaisma virs torņiem un putni dzied
Acis veras, tās ilgi bij’ ciet
Labrīt pasaules telpa
Katrs vārds
Ko tu saki man čukstus
Atbalsojas ielās
Un es dzirdu tavus soļus
Un tavus sirdspukstus
No ikdienas es vaļā raisos
Laiks septiņiem soļiem svaiga gaisa
Gaisma virs torņiem un putni dzied
Acis veras, tās ilgi bij’ ciet
Bet starp māju jumtiem, kad liepas zied
Gribas stāvēt un elpot
Gribas stāvēt un elpot
Ēdenes dārzs
Ir rīts un kā aizliegts ābols
Smaržo mūsu dārzs
Un tu manī kā spogulī skaties
Acīm ieplestām
Kautrīgas mazliet
Pie kājām orhidejas zied
Ir tikai divi cilvēki
Kas viens otram pretī iet
Pilns gaismas ēdenes dārzs
It visur, kur skatos, skatos
Redzu ķiršus sarkanus
Tavos matos, tavos matos
Tagad kā pēc lielajiem plūdiem
Bez pases un pagātnes
Atkal nevainīgi un tīri no grēkiem
Stāvam zem ābeles
Pilns gaismas ēdenes dārzs
It visur, kur skatos, skatos
Redzu ķiršus sarkanus
Tavos matos, tavos matos
Tikai gribu būt patiess, patiess
Kamēr ķirši sarkani zied
It visur, kur skatos, skatos
Tavos matos
Pilsētas ugunis
Pilsētas ugunis
Vilinot ļaujas
Un sinhroni peldot
Tu peldi tām cauri
Tu nezini daudz
Bet kaut ko nojaut
Lokālos tumšos
Sāk palikt par šauru
Sen jau ir sakārtots viss
Ja sauc ’bravo’, tad jādzied ‘uz bis’
Tu prasi, kurā es būšu pusē?
Es būšu tajā, kur lielgabali klusē
Pilsēta atspirgt
Ilgojas ļoti
Slāpes pāriet
Jau pēc pirmajām notīm
Nāc neona gaismā
Maldu ugunis zvejot
Es vairs negribu runāt
Tikai dejot, dejot, dejot, dejot
Sen jau ir sakārtots viss
Ja sauc ’bravo’, tad jādzied ‘uz bis’
Tu prasi, kurā es būšu pusē?
Es būšu tajā, kur lielgabali klusē
Sapnī
Es sapni redzēju
Es tādu redzu katru nakti
Tu viena dejoji
Skaitot soļus un taktis
Vējš jau ceļas piekrastes kokos
Lūk, tumši mākoņi debesu lokos
Tevi sapnī redzēju
Kāds nāca, lai tevi zagtu
Tu klusi stāvēji
Tautastērpā ar saktu
Mēs steidzām noslēpties
Zem ozoliem un liepām
Līdz citi aizsteigsies
Garām kaucošām riepām
Kamēr zvaigznes krīt
Gar manu logu
Par tevi lūdzoties turēšos
Pie skursteņslauķa pogas
Tu trakā pasaule
Ar trauksmi kā bišu stropā
Es labāk sapnī gaidīšu
Tevi, lai dejotu kopā
Kamēr vien zvaigznes krīt
Gar tavu un manu logu
Par tevi lūdzoties turēšos
Pie skursteņslauķa pogas
Kad zvaizgnes pār alejām krīt
Es esmu te, kaut nekad te nav būts
Kā upes ūdens, kas izlauzies palos
Kā asara silta uz vaiga un pirkstu galos
Jūtu, ka esmu te, bet nepiedalos
Kad mēness spīd dzintara dzeltenumā
Un zvaigznes tālas pār alejām snieg
Kad cilvēki ļauni zaglīgus soļus pie tevis liek
Es sēžu visaugstākā kalnā un lūdzos, lai neaiztiek
Kaut es spētu būt tev klāt
Kaut es spētu būt tev klāt
Es būtu atbalss, tu mana balss
Kaut es spētu būt klāt
Es esmu te, kaut nekad te nav būts
Kā janvāra saule, kas pamalē spīd
Kaut nespēšu tevi nekad es skaut vai sasildīt
Es esmu ar tevi, kad simtiem zvaigznes pār alejām krīt
Ziemu apēst
Kad paliek auksti
Es gribu ziemu apēst
Sniegu apēst
Kā konfekti
Ledus gabalu lauskas trauslas
Slēpjas zem septītās ribas
Un tad, kad paliek auksti
Es ziemu, ziemu apēst gribu
Bet naktīs nevaru aizmigt
Kad vētras ūdeņus plosa
Tad es jūtos kā vientuļa sala
Vai kā krūzīte bez osas
Caur blāvu virtuves logu
Rīta saule laužas iekšā
Kā ostā atgriežas kuģi
Tā es atgriežos tavā priekšā
Un kā reiz rakstīja dzejnieks
Tādas lielas laimes jau nava
Ir tikai mazas laimītes
Un tagad, kopā mums ir katram sava
Man pieder debesu gabaliņš
Tur starp enguri un roju
Kuru ik vakaru rietos
Caur logu samīļoju
Un reizēm slīkstu asarās
Tās birst kā no sieka
Es vienkārši raudu
Raudu no prieka
Kad paliek auksti
Es gribu ziemu apēst
Sniegu apēst
Kā konfekti
Pastkastīte
Satiec mani kāpnēs un ielās
Satiec vēlu kronvalda parkā
Mani kā aploksni paņem
Nolīmē mani ar markām
Satiec mani galotnēs augstās
Satiec ziedošā pūces astē
Noturi mani savās plaukstās
Turi, bet neiemet pasta kastē
Turi mani nelaimē
Turi mani katrā jokā
Turi mani spītīgi
Kā dzeļošu lapseni rokā
Gandrīz kā toreiz
Pastkastītē ieklīdis kāds
Gandrīz kā toreiz
Tavā slazdā ievilināts
Satiec rīta kafijā savā
Un par to es pateicīgs būšu
Pastkastītē gulēšu tavā
Ielūgts
Ieslēgts
Uz mūžu
Laimes satelīts
Atceries
Kad tevi ievainoju es
Kad atkal paršāvu pār strīpu
Tu esi vienīgā uz visas pasaules
Kas piedod manu stūrgalvību
Mums ceļš ir viens
Kas kopā ejams
Un arī viens mums krūtīs gaiss
Un neviens kalns nav nepārejams
Un nav pēdējais
Ja traucē neveiksmes kā ceļa vidū zars
Tev mana laime ir
Man tava
Kad galā vasara
Ir atkal pavasars
Mums tādu ziemu nemaz nava
Ja man
Ja vienam būtu jāiet
Bez savas armijas
Kā pazaudējies kājnieks
Tu mana tāfele un es tavs baltais krīts
Es meža strauts uz tavām akām
Viens otram esam mēs kā laimes satelīts
Kas riņķo nepaguris blakām
Jūras
Zinu šonakt atkal līs
Krūtīs lēni ieplūst gaiss un siltums
Simtiem jūru pārplūdīs
Ejot nojaucām gan šosejas, gan tiltus
Zinu šonakt atkal līs
Tevis nebūs un vēl aukstāks kļūs
Kāpēc mums tik ļoti bail no jaunā
Bail, ka neatšķirsim labo no ļaunā
Līst
Un man lāses skaitot
Šķiet
Tevi gaidot, gaidot
Simts jūras tevi pie manis dzīs
Klusēt var tik dažādi
Klusēt var, kaut tikai taupot balsi
Kad simts jūras pārplūdīs
Starp mums nojauks visas robežas un visas valstis
Līst
Un man lāses skaitot
Mūžs kā mirklis īss
Šķiet
Tevi gaidot, gaidot
Jūras pārplūdīs
Līst
Un man lāses skaitot
Mūžs kā mirklis īss
Simts jūras tevi pie manis dzīs
Un pat ja šonakt atkal līs
Un pat ja jūras pārplūdīs
Simts jūras tevi pie manis dzīs
Tevi gaidot
Meklēt vienam otru
Manis nav
Vēl nav mans nams
Debesīs vēl esmu auklējams
Zvaigznēs lasīt protu
Mūsu liktenis būs
Meklēt vienam otru
Tumsa atkāpjas
Vējš rimst
Tur virs horizonta saule dzimst
Kā ar smalku otu
Līniju kāds velk, kur
Meklēt vienam otru
Nebeidzama straume plūst
Nebeidzama gaisma
Steidz remdēt mūs
Zemi apskaidrotu
Redzēsim mēs, kamēr
Meklēsim viens otru
Un re
Uz galda smaržo
Māla krūzēs tēja
Ir mirkļi
Ko gribas satvert
Un mirkļi, ko palaist vējā
Lai vienmēr rītos saule
Un lai nekad nav kari
Suns sargā kaulu
Cilvēks gaida pavasari
By visiting this page, you consent to the use of cookie files.Learn more